Posted by: Lauma | 2011-06-19

Stiklu lasīšana

Viņa lasīja stiklus. Šajā zemes placī tas bija darīts simtiem un tūkstošiem reižu, tomēr pēc pagraba priekšas izgrēderēšanas tas bija jādara atkal. Turklāt labi zinot, ka pēc nākamā lietus tas būs jāatkārto vēl.

Viņa domās sadalīja lielo laukumu mazākos laukumiņos un tad katru no tiem, kvadrātmetru pa kvadrātmetram pārstaigāja. Vai zosu gājienā norāpoja, ja lasāmā bija daudz. Stiklu lauskas, sarūsējušas naglas, skrūves un konservu bundžu vāki. Vai varbūt tomēr dibeni. Mūsdienās laikam konservu bundžas no tik ātri rūsējoša materiāla tomēr negatavo, viņa padomāja, paceldama kārtējo pārsvarā no rūsas sastāvošo apļa fragmentu. Stikla lauskas laikam pamatā no burkām ar uzspiežamajiem vākiem. Tad otrajā vietā – tumši brūnās un zaļās – no pudelēm. Bet ir arī taisnās – no sistiem logiem.

Tik sarūsējušas naglas ir interesantas – tām praktiski vienmēr ir kvadrātveida šķērsgriezums, nevis apaļš kā normālām naglām. Vispopulārākais lielums ir apmēram pussprīdi garās. Naglu oficiālos nosaukumus collās viņa nezina, bet celtniecībā biežāk lietotos lielumus atpazīst. Šāda garuma naglas (tikai mazāk sarūsējušas) ir, cita starpā,  izmantotas mājas jumta krēsla konstrukcijā.

Reizēm atrodās arī pa kādai sapuvušai lupatai vai nelielam plēves gabaliņam. No visas šīs draņķības plēve laikam sadalās vislabāk. Bioloģiskā sadalāmība, ha, padomā tik. Plēves sadalās labāk kā naglas un citi metāliskie krāmi, bet tie savukārt sadalās labāk kā kauli, kuru arī te bija nemazums. Šitā izskatās pēc cūkas ribas, šī arī. Šitā ir pārāk maziņa, drīzāk jēra riba. Bet šis vispār ir putna kauls – gan jau vista. Kas, viņi ēda pusdienas un kaulus meta pa logu ārā? A varbūt. Klīda atstāsti, ka vecā māja sagruvusi gadus 30 vai 40 atpakaļ, tāpēc ka ziemā jumta krēsls malkā nokurināts. Savukārt pagrabā, pa kura priekšu viņa te šodien ņēmās, esot ilgstoši turētas govis, uzspridzināts kandžas aparāts, nonesot jumtu, un visgalā pagrabs izmantots par atkritumu krātuvi. Kādi kauli gan tad te vairs būtu pārsteigums.

Em, zobs. To gan viņa negribēja zināt, kam tas piederējis – pēc lieluma varētu derēt arī cilvēkam.

Ja zemei ir jūtas, tad šai te ir visas tiesības justies nolādētai, viņa filozofē, konstatējusi, ka salasīti jau vismaz pieci litri dažādas draņķības. Rakstniekiem, kas fantazē par apstākļiem pēc pasaules gala, vajadzētu pamācīties no šitā. Stikli, trauku lauskas un metāls ir jānolasa, lai kāds nesadurtos un nedabūtu asins saindēšanos, kaulus viņa lasa, jo šķiet pārāk nepatīkami, ka pa pagalmu kaut kas tāds mētājās, savukārt viss pārējais bieži paliek zemē. Ķieģeļu lauskas un javas gabali palēnām agonizē mitrajā mālā un gaida, pēc cik simtgadēm tiem beidzot izdosies sabirzt smiltiņās.

Tā visa ir tik daudz. Gandrīz vai maza, lokāla černobiļa – šeit, šeit un vēl tur ir tie īpašie uzkalniņi, par kuriem ir zināms, ka viņi sastāv no vieniem vienīgiem mēsliem. Virspuse varbūt ir nolasīta, bet tikko kā zemi izkustinās, viss sāksies no jauna – ķieģeļi un kauli, ķēdes un dzeloņdrātis. Kā lai to visu izsijā? Kur lai liek? Sapnis par zaļo, tīro zemi ir skaists, bet viena cilvēka mūžs ir daudz par īsu, lai… Pēcpasaulesgala romāniem vajadzētu norisināties miskastē, kas pēc autora gaumes papušķota ar lielāku vai mazāku plastmasas daudzumu.

Šai zemei būtu visas tiesības justies nolādētai, bet laikam tā tomēr tāda nejūtas, viņa domā, raustot no ķepīgā māla ārā lielu, pussatrunējušu lupatu. Zobi ta zobi, bet vismaz nekas no šī visa nesprāgst. Patiesību sakot, pēdējo vairāk kā piecpadsmit gadu laikā visi šie mēsli ir izraisījuši tikai vienu traumu, un tā pati – bez nopietnām sekām.

Lielā plača pēdējā stūrītī – kad salasītās daņķības apjoms tuvojās, šķiet, 10 litriem – atradās stāvus zemē ieķepusi saņukāta brūnā pet pudele, kuru ar rokām izvilkt tā arī neizdevās. Cilvēki tomēr ir tādi cūkas!


Responses

  1. burvīgs apraksts!mēs savā mājā,ko nopirkām no kādas tantes,kas pēc vīra nāves pārvācās pie meitas,jau otro gadu cenšamies attīrīt pagalmu.kad jau sāk šķist,ka viss smuki-nākošajā dienā no zemes atkal izlīduši plēvju stūri,pa laikam kāda zābaka zole,stikli.tāda sajūta,ka zeme tos svešķermeņus pati izstumj no sevis…savā laikā taj mājā bij komunalie dzīvokļi un mēsli mesti turpat-pagalmā,blakus dārziņam.tas,ka nevienam nekas nepieder un neviens neparko nav atbildīgs noved pie tā,ka cilvēks pārvēršas…par slogu zemei un cilvēcei.
    skumji.
    bet toties,kad vakarā viss sakārtots-mmm-jauka sajūta!


Vēlies kaut ko piebilst?

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Kategorijas

%d bloggers like this: