Kulinārie žurnāli

Pagājušajā mēnesī stāvēju pie avīžu stenda un pārlūkoju “kulināro plauktu”. Viens žurnāls angliski, 3-4 latviski (turklāt vismaz vienu, par kura eksistenci jutos informēta, tur neieraudziju – vai tiešām kopš novembra jau paspējis nobankrotēt?!) un vēl daži krieviski – patiesībā diezgan daudz, ja ņem vērā iedzīvotāju (potenciālo lasītāju) skaitu. Pārskatīju vienu, otru un galu galā nopirku GoodFood.

Nopirku un nobrīnijos – kāpēc tad tā, rekur tak latviski ir skaitliski liela izvēle, turklāt man jau sen liekās svarīgi atbalstīt publikācijas latviešu valodā un tā. Pēc zināmām pārdomām secināju, ka tas, ko es meklēju kulinārajā žurnālā (vai pavārgrāmatā), nav receptes, bet gan cilvēki.

Vispirms žurnāls piesaista tavu uzmanību – ar kādu recepti no +/- pazīstamām izejvielām, varbūt pat ēdienam, kura garšu tu jau zini. Pēc tam žurnāls iemanto tavu uzticību – tu ievēro vēl citas interesantas receptes, pagatavo tās un priecājies, ka labi sanāk. Un tad žurnāls sāk kalpot par tavu ceļvedi – tu sāc izmēģināt arī lietas, par kurām tu nezini, kādas tās ir un kā tās garšo, jo tu esi pieradis, ka parasti tas, kas ir šajā rubrikā/sadaļā/u.tml. tev mēdz garšot.

Ar “Garšīgs” man ļoti labi sapasēja gaumes – atmetu ēdienus ar termiski apstrādātiem tomātiem vai čilli pipariem, un teju viss pārējais gāja uz urrā, ja vien nebiju par slinku gatavot. Ar “Ievas virtuvi” man kaut kā nepass, lai gan vairākus numurus esmu skatījusies. Tagad savu nākamo ceļvedi vēl meklēju, pagaidām izskatās, ka tas būs GoodFood, neskatoties uz to, ka tajā reizēm ir tādas sastāvdaļas, kas ar uguni jāmeklē, un ar terminiem arī iet kā pa celmiem.